Andri uzrunāja paziņa no tās pašas mazpilsētas un piedāvāja darbu celtniecībā Zviedrijā, netālu no Stokholmas. Kopā vēl ar sešiem paziņām vīrietis nolēma doties peļņā uz ārzemēm, jo mājās nodrošināt iztiku savai ģimenei vairs nebija iespējams. Lidmašīnas biļetes uz aizjūras kaimiņzemi tika apmaksātas.
Nonākuši Zviedrijā, vīrieši satika Kalli (vārds ir mainīts), kurš viņus laipni uzņēma un apgalvoja, ka darbs ir un būs, turklāt pat vairākos objektos. Pirmais darbs būšot pie viņa privātmājas celtniecības, bet pēc tam vēl dažādos objektos. Tiesa, algu viņš izmaksāšot pēc visu darbu pabeigšanas. Likme – 80 kronas (aptuveni 9 eiro) stundā. Darba līguma nebija, taču Kalle solīja, ka maksās par viņiem nodokļus. Vīrieši noticēja.
It kā dīvainību jau tā nebūtu gana, vīriešiem atņēma arī pases. It kā dokumentu nokārtošanai. Sākumā viņi tik tiešām strādāja pie Kalles privātmājas būvniecības, kam sekoja vēl trīs, četri objekti. Visi šie projekti notika pusgada garumā – no 2014.gada janvāra līdz jūlijam.
Vīriešiem bija nodrošināta ļoti pieticīga dzīvesvieta – visi gulēja kopā vienā vasaras mājiņā. Viņus apgādāja arīdzan ar pārtiku. Sākumā viss it kā gāja gludi. Vīrieši strādāja un bija priecīgi par to, ka pirms mājās braukšanas saņems visu naudu, ko aizvest savām ģimenēm. Taču tad viņus pārcēla uz nākamo objektu, kurš atradās uz vientuļas salas netālu no Stokholmas. Tur viņus uz nedēļu pameta bez pārtikas un jebkādas skaidrības par to, kas ar viņiem tālāk notiks. Lai nenomirtu badā, vīrieši ķēra zivis vietā, kur to nemaz nedrīkstēja darīt. Ja policija to būtu uzzinājusi, tad viņiem būtu bijuši jāmaksā brangi sodi.
Visu interviju lasiet portālā www.apollo.lv<<
Anita Ūdre, «Patvērums «Drošā māja»» sociālā darbiniece
Šis ir diezgan tipisks «vīriešu gadījums». Tā kā nebija stabila darba, vien gadījuma piestrādāšana, bet ģimene ir jāuztur, tad arī notika tik akla un diezgan lētticīga uzticēšanās. Ja tev neveicas darba dzīvē un mājās sieva pārmet, tad tu jūties sagrauts un ķeries pie jebkura salmiņa. Galu galā – darbu taču piedāvāja labs paziņa, kurš deva garantijas, ka viss būs kārtībā, jo pazīstot Zviedrijas darba devēju Kalli.
Tagad, pēc rehabilitācijas iziešanas, šiem vīriešiem, protams, ir skaidrs, kādam ir jābūt darba līgumam un kur var iet un sūdzēties par negodīgu darba devēju. Mazpilsētās ļaudis ir diezgan bikli un priecājas, ka vispār ir darbs un var uzturēt ģimeni, tāpēc arī cieš klusu.
Galvenā atšķirība sieviešu un vīriešu rehabilitācijā pēc šādiem gadījumiem ir tāda, ka sievietes runā, stāsta un klausās, bet vīrieši par savām problēmām runāt negrib. Tas ir vīriešu pašlepnums, ko kultivē mūsu sabiedrība, radot stereotipus. Tu nedrīksti raudāt vai izrādīt savas emocijas, tev ir jāturās un jābūt stipram.
Kāpēc tā notiek? Nav viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu. Varētu domāt, ka mazizglītotība, taču visiem vīriešiem bija profesionālā izglītība, vienam pat augstākā. Šajā gadījumā tā vienkārši bija ķeršanās pie pēdējā salmiņa, izmisuma izraisīta lētticība un akla uzticēšanās.
Par to, kas ir piespiedu darbs, detalizētāku informāciju meklē šeit, savukārt par cilvēktirdzniecību - šeit.
Lai mazinātu cilvēktirdzniecību, jau kopš šā gada janvāra 6 Eiropas Savienības valstīs – Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Īrijā, Slovākijā projekta “Novēršot cilvēku tirdzniecību un fiktīvās laulības: daudznozaru risinājums” (HESTIA) ietvaros tiek pētīts fiktīvo laulību fenomens.
Projekts “Novēršot cilvēku tirdzniecību un fiktīvās laulības: daudznozaru risinājums” (HESTIA) tiek īstenots ar Eiropas Komisijas finansiālu atbalstu. Šī publikācija atspoguļo tikai autora viedokli, un, lai arī kā tiktu izmantota tajā ietvertā informācija, Eiropas Komisija par to neuzņemas nekādu atbildību. Granta līguma Nr.HOME/2013/ISEC/AG/THB/4000005845. #HESTIA_THB
Informāciju publicēja (saskaņojot ar apollo.lv redakciju): Rasa Saliņa, HESTIA sabiedrisko attiecību speciāliste, tālr. 29145314, e-pasts: rasa.salina@gmail.com
