Ņemot vērā nevalstisko organizāciju un Tiesībsarga biroja pausto viedokli par to, ka šajos noteikumos paredzētajiem ierobežojumiem nav izvēlēts atbilstošs tiesiskā regulējuma līmenis un ierobežojumi ir nosakāmi likuma līmenī, tika nolemts, ka Iekšlietu ministrijā, iesaistot visas iesaistītās ministrijas un institūcijas, kā arī nevalstiskās organizācijas, tiks veidota darba grupa, kuras uzdevums būs izstrādāt jaunu likumu prostitūcijas ierobežošanas jomā, tādējādi, nodrošinot prostitūcijā iesaistītajām personām noteikto ierobežojumu noteikšanu atbilstošā tiesiskā regulējuma līmenī un nodrošinot Latvijas Republikas Satversmē noteikto pamattiesību ievērošanu, kas paredz, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un, un ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 106.pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
Ministru kabinets 2015.gada 28.jūlijā uzdeva Iekšlietu ministrijai sadarbībā ar Tieslietu ministriju, Veselības ministriju, Labklājības ministriju, Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministriju, Tiesībsarga biroju un nevalstiskajām organizācijām izstrādāt likumprojektu prostitūcijas ierobežošanas jomā un līdz 2017.gada 1.janvārim noteiktā kārtībā iesniegt to izskatīšanai Ministru kabinetā.
Taču, lai līdz jaunā likuma pieņemšanai varētu nodrošināt prostitūcijas jomas uzraudzību valstī, nepieciešams saglabāt šobrīd Ministru kabineta noteikumos ietverto regulējumu prostitūcijas ierobežošanas jomā.
2015.gada 28.jūlijā tika apstiprināti grozījumi Prostitūcijas ierobežošanas noteikumos, kas paredz aizliegumu izmantot nepilngadīgas personas un cilvēktirdzniecības upura prostitūciju. Svītrota prasība personai, kas nodarbojas ar prostitūciju, būt veselības kartei, līdz ar ko arī pienākumu pēc klienta pieprasījuma uzrādīt to. Saistībā ar minēto no noteikumiem svītrota arī norma attiecībā uz pienākumu personai, kas nodarbojas ar prostitūciju, reizi mēnesī pārbaudīt veselību pie dermatologa un venerologa, jo svītrojot prasību par veselības karšu nepieciešamību, minētajai normai kļūst tikai deklaratīvs raksturs un tās izpilde nekādā veidā nav īstenojama un izkontrolējama.
